vaibsti

Ģimene kā etniska grupa;
es esmu nomads un ejot atstāju aiz sevis bērnus
Latvijas mākoņu formā.
Un pēdas kā trafareti,
kas iedamas zemē sēj bēdas.

Bet seko savam zemes tiltam;
Atepasku valodā saukdama lamuvārdos mani
no ugunskura iznāk inuītu sieviete ar bērnu –
sakot – tev būs tava tēva sirds,
jo jūs nākat no vienas cilts.

Pār plakankalni ejot man ir plakana pēda
un nezpersu karotājs iemāca pielietot spēku,
nezpersu sieviete māca iesālīt lasi;
es apguļos kalnā, veros saulē
līdz sākotne aizver man plakstus.

Un sapņos pie manis nāk Vovoka
stāstot kāds lielajā baseinā atkal ir sausums.
Sniedz plaukstas, es sabīstos, atrauju tās tālu
un man apkārt dejo spoki;
tie glāsta man vaigus un veido mana tēva vaibstus
kā mālus

 

2018

DalītiesShare on FacebookTweet about this on Twitter