Dzejoļi

Tik daudz nekā.
Pat svari rāda nulli,
apaļu kā ciparnīca, kas izskaita tukšās dienas.

Tik daudz nekā.
Ne atbalsu ne vajadzību ne pienākumu.
Tikai šķīstītava lēna, kā uguns uz plīts
kas rītos man uzvāra olas vai pienu.

Kāds paslīd zem loga,
svilpdams svilpītē kā pielūgdams garus.
Stumjot vecu velo
ar netīriem maisiņiem pakārtiem kā žaketēm.

Kas tāds nevar piedzimt sapņos.
Tāds brīdis nevar tikt izsapņots, cerēts, gaidīts.
Pat latvieša sapņos ne, tu melo

Gaidu vien noteiktas stundas
kā mīļākos priekšmetus skolā,
kas bija visvairāk paciešami.
Kā lēnā deja skolas diskotēkā, kad meiteni tavu ir uzlūdzis cits
un tu dejo vien lai redzētu viņas acis
(tais retajos brīžos, kad viņš pagriež tās pret tevi
un iegrebj kā parakstu solā).

Kam gan man visu,
ja ir tik daudz nekā.

Galvenais pagūt atpakaļ laikā,
skaitāmos nemainīt vietām.
Nav vēl zināma formula rītam,
bet visam jābūt būs saskaitītam.

Skaties kā saskaitās viens
un visu kas skaitīts to dala.
Jo ar vienu nedalās viens
tāpēc skaita atkal no gala.

Ja būtu tāds nebeidzams loks
kurā it nekas nemainītos,
es ņemtu tevi aiz rokas
un klusiņām saskaitītos.

Nevienam nav padevīgs laiks,
tas mēdz likteņus stādīt un ravēt.

Es cenšos skaitāmos nemainīt vietām,
pagūt laikā un nenokavēt.

Tais āķos virves galā
ieķēries vējš

un vislielāko vētru saceļ tavas skropstas
veroties molā.

Es nenobijos un paliku turpat
redzēt kur nārstos tavas domas.

Tev rokās bija saujiņa smilšu
no kuras lēni, līdz ar gaismu, izdīga dzintars.

Tas ēda mākoņus kā miltus,
tas bija debešķīgs skats.

Es aizmigu starp akmeņiem
un pamodies mutē sajutu smiltis.

Es vairs nekad nespēšu būt tāds pats
un tur augšā nepriecāsies.

Šķiet debesis ar mani piekrāpa jūra
un man debesīs grūti klāsies.

Kokam saknes nezin vēju
un galotne nezin slieku.
Es arī nezinu jūs
pirms jūs nesatieku.
Es nezinu kādas zeķes
bija tev kājās vakar –
ar rombiem vai strīpām?
Un kādu žaketi tu šodien pakar,
vai tās var saukt par attiecībām?

Es nezinu kā tevi saukt
un kāda tev ķermeņa masa.
Un es pat nezinu cik pašam gadu
pirms kāds to nepaprasa.

Es domāju tev vārdu
pirms nav mans zinātkārums rimies,
lai pazītu es tevi
vēl pirms mēs satiksimies

Līst. Sausumā slēpies.
Mans asaru suns ir izbadējies
un skrien zem vilcieniem,
skrien gar stāvošu cilvēku kājām.

Plašums ir tukšums vien ar daudzpunktes zīmi,
mēs tā nesarunājām.

Skrien, bez rimtas skrien asaru suns.
Lūdzu piedod par sausajām skropstām,
bet kad pilsētas zāle smaržo kā analgīns mirstošam,
tad tomēr žēl to laist postā.

atkal atkalu es vēlos
ābolus, kas iesaluši sniegā
tavas rokas siltos cimdos
manas plēstos, trīcot pirkstiem

tāda viena vienīga ziema
nekad kas neapžēlos
kā māte kas uzdot pa nagiem
kad velc baltu čūsku aiz astes

un kaut kur tepat aiz sienas
vēl baltāks janvāris spīgo
tas ejot neskaita dienas
un neraud par nemainīgo

atkal atkalu es vēlos
tavas rokas siltos cimdos

Uz galda glāzē tēja kūp
un milzīgs miers ir viņa sejā.
Viens laimi atrod ežapuķē,
cits velti meklē orhidejās.

Saprasties ar bērnību,
izprast jaunību,
nekļūt nemīlamam.

Postoši nāk gadi
un sērīgi skrien sekundes,
ko tu ar mani te sēdi un vadi.

Sērīgas atvadas mums ar tevi.
Kaukdamas tek upes manās vēnās.
Skaties tev saku un rādu uz rokām –
Reina, Visla un Sēna.

Tās kādudien izskries no gultnēm
un kādudien slīks viss un palos.
Nē, tā nav asins, bet atvars
manos pirkstu galos.

Es labprāt noslīktu Ebro,
Es labprāt noslīktu Reinā.
Kas silti kaukdamas satek
manas sirds peldbaseinā.

Naksnīgā pilsētā
kājas salst.
Sadegam divatā
viena valsts.

Soļi skan.
Oļi sāp
zem kājām.
Tālumā ved ceļš,
iesim lēnām.

Es ņemu tavu roku savā.
Ir laika daudz, bet mums ir maz.
Šai pilsētā kā šķīstītavā,
noskūpstu. Tā aizdegas.

neatstāj mani
uz savu “pēc tam”
pēc tam varbūt
tas neatstās mani

pēc tam var būt
vairāki gaidu un atnāc
paliec un vajag
steidzīgam sirdspukstam
pretojas saprāts

tu vienmēr atstāji mani uz “pēc tam”
pēc tam es tevi neatstāšu
iekāpšu vilcienā uz trīsdesmit gadiem
un no blakus kupejas māšu

stāvēšu un nerunāšu
uzbrukšu un aizsargāšu
vilcienā uz trīsdesmit gadiem
stāvēšu pretī un māšu

līdz pēc tam
kļūs par tūlīt
viņi –
par pūli
rīts
par manu mūli
par manu veco,
bet tūlīt-smaidošo
mūli

tūlīt