Krunkainā pasaule

Labrīt,
krunkainā pasaule ņem mani pie rokas kā trofejsievu.
Viļā un glāsta, pārdod un pieviļ, pamet un aprok, runā un kliedz.
Viņas bārā es mazgāju traukus, pienesu glāzes, lūdzu Dievu.
Viņas bārā es mazgāju logus, pienesu ēdienu, saslauku grīdas,
pieņemu pļaukas, nesaku pietiek, ļauju lai dzer un saslauku lauskas.
 
Jūs spļaujat uz grīdas un ļaujiet man nakšņot pie vēmekļu trauka zem lipīga galda.
Pie vēmekļu trauka zem netīra galda uz kura pasaule dejo.
 
Es naktīs aizspiežu ausis lai dzirdētu kā manas cerības sakāpj baltos auto un aizbrauc.
Es naktīs aizspiežu acis lai neredzētu sapņus, man sen jau nav to.
 
Draugi ienāk un palūdz puslitru alus, uzsit uz pleca un nosēžas tumšākā kaktā,
lūdz piesēst tiem blakus, bet esmu jau miris un tomēr vēl algotā darbā.
Algotā darbā par pasaules sievu, par padauzu laikam.
Algotā darbā kā dzimumaktā.
 
Bet kādu vakaru kāds iedzers
un es būšu tajos piecdesmit gramos.
Un teikšu –
labrīt pasaule krunkainā –
uz redzēšanos.
DalītiesShare on FacebookTweet about this on Twitter