Iepazīties

piedodiet man ka jūs nepazīstu
bet jums nav no kā bīties
mēs varētu parunāt par kaut ko īstu
satikties un iepazīties

mani nebaida svešuma sāls
prieks ir pazīšanā
es esmu saticis tik daudzus
cik cukura kafijā manā

tāpēc varētu iepazīties
un piedot par nepazīšanu
parunāt par kaut ko īstu
un samaisīt kafiju manu

Un man ir jāsaka ko lielu

Un man ir jāsaka ko lielu
bet vārdu nav, tie nomirst puspateikti
es redzu sevi – tukšu ielu
ar tukšām stāvvietām un vārtiem beigtiem

un manis nav, kaut esmu abonēts kā žurnāls
visiem tiem, kas gaida kaut ko lielu
es metu vārdus atkritumu urnās
un esmu tikai liela, brīva iela

jo vārdu īsti nav
un kurš gan satrauksies par vecām ziņām
kad vārdi mirst uz lūpām manām
un tukšas ielas stāvvietiņām

Vīnogu stīgas

Tavas rokas ir vīnogu stīgas
Tās kādam būs liktenīgas

Un laiks nenesīs tikai zilganus lokus
Bet varbūt vēl kādas rokas

Tavas kaulainās vīnogu stīgas
Tās kādam būs liktenīgas

vaibsti

Ģimene kā etniska grupa;
es esmu nomads un ejot atstāju aiz sevis bērnus
Latvijas mākoņu formā.
Un pēdas kā trafareti,
kas iedamas zemē sēj bēdas.

Bet seko savam zemes tiltam;
Atepasku valodā saukdama lamuvārdos mani
no ugunskura iznāk inuītu sieviete ar bērnu –
sakot – tev būs tava tēva sirds,
jo jūs nākat no vienas cilts.

Pār plakankalni ejot man ir plakana pēda
un nezpersu karotājs iemāca pielietot spēku,
nezpersu sieviete māca iesālīt lasi;
es apguļos kalnā, veros saulē
līdz sākotne aizver man plakstus.

Un sapņos pie manis nāk Vovoka
stāstot kāds lielajā baseinā atkal ir sausums.
Sniedz plaukstas, es sabīstos, atrauju tās tālu
un man apkārt dejo spoki;
tie glāsta man vaigus un veido mana tēva vaibstus
kā mālus

 

2018

Krunkainā pasaule

Labrīt,
krunkainā pasaule ņem mani pie rokas kā trofejsievu.
Viļā un glāsta, pārdod un pieviļ, pamet un aprok, runā un kliedz.
Viņas bārā es mazgāju traukus, pienesu glāzes, lūdzu Dievu.
Viņas bārā es mazgāju logus, pienesu ēdienu, saslauku grīdas,
pieņemu pļaukas, nesaku pietiek, ļauju lai dzer un saslauku lauskas.
 
Jūs spļaujat uz grīdas un ļaujiet man nakšņot pie vēmekļu trauka zem lipīga galda.
Pie vēmekļu trauka zem netīra galda uz kura pasaule dejo.
 
Es naktīs aizspiežu ausis lai dzirdētu kā manas cerības sakāpj baltos auto un aizbrauc.
Es naktīs aizspiežu acis lai neredzētu sapņus, man sen jau nav to.
 
Draugi ienāk un palūdz puslitru alus, uzsit uz pleca un nosēžas tumšākā kaktā,
lūdz piesēst tiem blakus, bet esmu jau miris un tomēr vēl algotā darbā.
Algotā darbā par pasaules sievu, par padauzu laikam.
Algotā darbā kā dzimumaktā.
 
Bet kādu vakaru kāds iedzers
un es būšu tajos piecdesmit gramos.
Un teikšu –
labrīt pasaule krunkainā –
uz redzēšanos.

Mēs tikāmies pēc saules rieta

Mēs tikāmies pēc saules rieta
un vienmēr šķīrāmies pirms ausmas.
Mums bija tāda īpaša vieta,
kur tikāmies pēc saules rieta.
Par otru bija zināma ikkatra lieta,
bet tikai nebija ne jausmas,
ka tiekoties pēc saules rieta
mums nevajadzētu šķirties pirms ausmas.
Vecpiebalgā 2006

Nezināmie

Ik vakaru pirms miega,
noteikti, bet rāmi,
stāj klāt pie nezināmā
citi nezināmi.
Tik daudz kas vijas kopā
kā adata un diegs.
Sēž doma, gaida rītu
un domai nenāk miegs.

Sešas magnitūdas

Kā viegls ūdens burbulis
es izpeldu no Svētes.
Un silda tavas izelpas,
bet kājas kāpurķēdes.

Es nepeldu, bet mani nes
nodomi un kļūdas
un sāpīgi trīc mana sirds –
sešas magnitūdas.

Jūra

Tavi krūtsgali ir jūra.
No kurienes pūš vējš?,
kad gar krastu slīd
tavi viļņainie mati?

Un norij lielus vārdus
kā gliemežvākus mazus.
Vai tāpēc no manis aizbēg zilbes
un es skatos tevī tik kluss?

Katram krastam ir beigas.
Tu noglāsti man seju.
Tev pusvienos ir autobuss,
bet es lūdzos tev neaizej.

Pietrūkšana

Šajā valstī manu eņģeļu nav
un arī pats šeit esmu tik ar vienu kāju.
Un tas ko kaimiņi dzird no manām lūgšanām
ir saprotams tikai man pašam.

Un tālu ir mājas,
vien siseņu skaņās,
kaimiņu kliedzienos
un alus smaržā.

Dažos vienkāršos smaidos,
nelielos paldies
un dažādās nedzirdmās
pietrūkšanās.