Iepazīties

piedodiet man ka jūs nepazīstu
bet jums nav no kā bīties
mēs varētu parunāt par kaut ko īstu
satikties un iepazīties

mani nebaida svešuma sāls
prieks ir pazīšanā
es esmu saticis tik daudzus
cik cukura kafijā manā

tāpēc varētu iepazīties
un piedot par nepazīšanu
parunāt par kaut ko īstu
un samaisīt kafiju manu

Un man ir jāsaka ko lielu

Un man ir jāsaka ko lielu
bet vārdu nav, tie nomirst puspateikti
es redzu sevi – tukšu ielu
ar tukšām stāvvietām un vārtiem beigtiem

un manis nav, kaut esmu abonēts kā žurnāls
visiem tiem, kas gaida kaut ko lielu
es metu vārdus atkritumu urnās
un esmu tikai liela, brīva iela

jo vārdu īsti nav
un kurš gan satrauksies par vecām ziņām
kad vārdi mirst uz lūpām manām
un tukšas ielas stāvvietiņām

Vīnogu stīgas

Tavas rokas ir vīnogu stīgas
Tās kādam būs liktenīgas

Un laiks nenesīs tikai zilganus lokus
Bet varbūt vēl kādas rokas

Tavas kaulainās vīnogu stīgas
Tās kādam būs liktenīgas

vaibsti

Ģimene kā etniska grupa;
es esmu nomads un ejot atstāju aiz sevis bērnus
Latvijas mākoņu formā.
Un pēdas kā trafareti,
kas iedamas zemē sēj bēdas.

Bet seko savam zemes tiltam;
Atepasku valodā saukdama lamuvārdos mani
no ugunskura iznāk inuītu sieviete ar bērnu –
sakot – tev būs tava tēva sirds,
jo jūs nākat no vienas cilts.

Pār plakankalni ejot man ir plakana pēda
un nezpersu karotājs iemāca pielietot spēku,
nezpersu sieviete māca iesālīt lasi;
es apguļos kalnā, veros saulē
līdz sākotne aizver man plakstus.

Un sapņos pie manis nāk Vovoka
stāstot kāds lielajā baseinā atkal ir sausums.
Sniedz plaukstas, es sabīstos, atrauju tās tālu
un man apkārt dejo spoki;
tie glāsta man vaigus un veido mana tēva vaibstus
kā mālus

 

2018

Krunkainā pasaule

Labrīt,
krunkainā pasaule ņem mani pie rokas kā trofejsievu.
Viļā un glāsta, pārdod un pieviļ, pamet un aprok, runā un kliedz.
Viņas bārā es mazgāju traukus, pienesu glāzes, lūdzu Dievu.
Viņas bārā es mazgāju logus, pienesu ēdienu, saslauku grīdas,
pieņemu pļaukas, nesaku pietiek, ļauju lai dzer un saslauku lauskas.
 
Jūs spļaujat uz grīdas un ļaujiet man nakšņot pie vēmekļu trauka zem lipīga galda.
Pie vēmekļu trauka zem netīra galda uz kura pasaule dejo.
 
Es naktīs aizspiežu ausis lai dzirdētu kā manas cerības sakāpj baltos auto un aizbrauc.
Es naktīs aizspiežu acis lai neredzētu sapņus, man sen jau nav to.
 
Draugi ienāk un palūdz puslitru alus, uzsit uz pleca un nosēžas tumšākā kaktā,
lūdz piesēst tiem blakus, bet esmu jau miris un tomēr vēl algotā darbā.
Algotā darbā par pasaules sievu, par padauzu laikam.
Algotā darbā kā dzimumaktā.
 
Bet kādu vakaru kāds iedzers
un es būšu tajos piecdesmit gramos.
Un teikšu –
labrīt pasaule krunkainā –
uz redzēšanos.