Pie mola naktī

Tais āķos virves galā
ieķēries vējš

un vislielāko vētru saceļ tavas skropstas
veroties molā.

Es nenobijos un paliku turpat
redzēt kur nārstos tavas domas.

Tev rokās bija saujiņa smilšu
no kuras lēni, līdz ar gaismu, izdīga dzintars.

Tas ēda mākoņus kā miltus,
tas bija debešķīgs skats.

Es aizmigu starp akmeņiem
un pamodies mutē sajutu smiltis.

Es vairs nekad nespēšu būt tāds pats
un tur augšā nepriecāsies.

Šķiet debesis ar mani piekrāpa jūra
un man debesīs grūti klāsies.